Jums abiem ir divas atšķirīgas hokeja karjeras, kā tās beidzās, vai karjeras beigas bija sāpīgas, par ko sporta psihologi jau sen runā?

Ronalds – it kā pēdējā laikā par to jau bija domāts un beigas bija zināmā mērā plānotas, jāsaka, ka nedaudz bija arī piegriezies. Zināmā mērā iestāšanās mācīties sporta akadēmijā bija pirmais solis. Tomēr, skatoties spēles, īpaši tās, kurās piedalās spēlētāji, ar kuriem pats vēl nesen esi spēlējis, pārņem dīvainas sajūtas, un ne tās patīkamākās. Sezonas laikā ir visai grūti skatīties kā spēlē arī vecāki par tevi un tad atkal ir jāpārliecina sevi par izdarītā soļa pareizumu. Manuprāt, man nav tik smagi, kā, ja būtu pilnībā jāšķiras no sporta un jāpelna iztika citā jomā. Man tāpat kā Artim (Artis Ābols – autora piezīme), nebija daudz laika skumt, jo praktiski uzreiz tika uzticēti trenera pienākumi.

Varētu vēl spēlēt?

Bez šaubām varētu, tomēr lēmums pamest aktīvās sporta gaitas, uzskatu, bija pareizs. Viena karjera ir beigusies, tagad sākās cita un, galvenais jomā, kura patīk!

Kā gāja Tev – Juri?

Man viss bija OK! (smejas), divi gadi ārstēju traumas. Operācijas mijās ar atveseļošanās periodiem un pa starpu doma, ka ir jābeidz spēlēt nāca it kā pati no sevis, likumsakarīgi. 2000./01. gadā spēlējot vācu klubā dabūju traumu, pēc ilgas staigāšanas pa ārstu kabinetiem šeit un ārzemēs, un Hamburgā izdarītajām divām operācijām, man pateica, ka spēlēšana ir jāpārtrauc, bet kaut kur zemapziņā šāds iznākums jau bija skaidrs. Liels paldies ģimenei un draugiem, kas mani atbalstīja. Nevarētu teikt, ka slikti jutos uzsākot citu no sporta atšķirīgu dzīvi, tomēr sapratu, ka hokejs ir tas ko es protu vislabāk un mana atgriešanās sportā, nu jau trenera lomā, ir likumsakarīga.

Vai Jūs esat apmierināti ar savu hokeja spēlētāja karjeru?

Juris – visumā jā. Var, jau būt, ka varēja savādāk, bet spekulācijas ar kā būtu ja būtu – būtu tantei riteņi, būtu tramvajs (smejas)! Bija vairāki piedāvājumi, varēja izvēlēties citus, bet tā bija mana izvēle un nu es to nenožēloju, jo tikpat labi kā labāk, varēja būt arī sliktāk. Īpaši arī domāt par to nebija laika, jo ir sezona un esi pilnībā pārņemts ar komandas mērķiem un nosprausto uzdevumu pildīšanu. Laiks domāt par sevi parādījās tikai satraumējoties.

Ronalds – mana karjera bija apdraudēta vēl tā pa īstam nesākusies. Spēlēju hokeja komandā „Pārdaugava” un te pēkšņi viss „brūk un jūk”, beidz pastāvēt komandas un savienības čempionāts un nu divdesmitgadīgam puisim ir jāizlemj ko darīt. Aizbraucu uz Ziemeļameriku, bet arī tur neviens negaida ar atplestām rokām un cerēt uz kādu palīdzību ir velti, viss jādara pašam, nelīdz arī „eksotika”, ka esi no bijušās Padomju Savienības. „Jāstartē” bija no pašas apakšas – visi taču atceras, cik grūti bija Latvijas izlasei kārpīties līdz A grupai un cik daudz laika tas aizņēma. Cita lieta, ja būtu paspējis sevi parādīt izlases līmenī, iespējams būtu drafts un tad iespējamā karjera varētu būt savādāka, bet tam vēl biju par jaunu.

Kā gāja Amerikā Ronald?

O jā! Lūk, tā bija īsta izdzīvošanas skola! Visi smaida, sit pa plecu, slavē, bet ātri vien saproti, ka tā ir tikai maska un neviens izņemot tevi, tavā paša izaugsmē nav ieinteresēts. Mūsu Latvijas treneri mēdz lamāt un uzstājīgi pieprasīt vingrinājumu un spēles uzdevumu pildīšanu, jo cenšas panākt spēlētāju izaugsmi, tur trenera redzeslokā ir vismaz desmit tādi kā tu un drīz to arī sāc manīt! Treneri dod norādījumus un nepieļauj varbūtību, ka kāds rīkosies savādāk. Visi čaļi smagi stādā arī ārpus komandas treniņiem. Uzraksts hallē „tikai viens no 10 000 spēlēs NHL”, manuprāt, izsaka visu. Katru dienu, ik soli liek manīt milzīga konkurence.

Es dzirdēju, ka liela problēma tagad aizceļojošiem jauniešiem uz Ziemeļamerikas klubiem ir tas, ka viņiem ir lielas grūtības pašmotivācijai, jo tur neviens „nedzen”?

Juris – tieši tā! Ja dari, tad atbalsta, bet ja nedari,  tad uzslavē, bet nākošajā spēlē tavā vietā spēlē cits, bet vēlāk nebrīnies, ja arī komandā vairs tev neatrodas vietas!

Ronalds – tur priekšstats par komandu treniņiem ir pavisam savādāks, tur sākot ar pusaudžu komandām treniņa mērķis ir sagatavot komandu spēlei, nevis noslīpēt spēlētāju individuālo meistarību, spēlētāju individuālā meistarība tiek atstāta pašu spēlētāju ziņā! Tevi ieliek sistēmā un esi tik labs darbojies šai sistēmā, ja nesanāk ,uzreiz tiek izmēģināts cits spēlētājs.

Un kā ir ar motivāciju mūsu skolas audzēkņiem?

Juris - ar mazajiem viss vairāk vai mazāk ir kārtībā, bet ar lielajiem .....

Ronalds – pats šodien redzēji, cik atnāca uz treniņu, bet šobrīd mūsu uzdevums ir apgūt komandas taktiku?

Ronalds – kaut kā neticas, ka, ja tev Andri samaksās miljonu, Tu sāksi spēlēt to komandu līmenī , kur maksā šādas algas! Ar patiku spēlēt vai skatīties hokeju ir par maz.

Juris – profesionāls hokejs ir kā kotlete, no kuras izmet ārā gaļu un tā vairs nav kotlete!

Kā to saprast?

Ronalds – profesionāls hokejs sastāv no vidēji 60 spēlēm un apmēram 450 dažādas intensitātes treniņiem, nav jābūt ģēnijam, lai saprastu, cik liela nozīme treniņu procesam un tāpat kā nekas labs neiznāk , ja spēlē pusspēkā, tā nekā laba nav arī, ja trenējas pusspēkā. Tādā gadījumā cerēt uz panākumiem var tikai tad, ja kāds to izdarīs viņa vietā, bet tad viņa vietā arī saņems laurus un arī naudu (ar smiekliem piebilst Juris)! Kam ir jānotiek, lai no audzēkņa, kas no bērnības nav radis sevi piespiest darbam, izaugtu izcils sportists!? Un vienkārši daudz spēles tur nelīdzēs.

Nu ja, man noteikti tādas atbildes nav! Sakiet, Jūs abi, nu jau kādu laiku esat pastrādājuši Jelgavas Ledus hallē, vai tas ko gaidījāt ir sakritis ar realitāti?

Ronalds – kā Tu to domā?

Darba apstākļi, atmosfēra, kolektīvs – nu tā.

Ronalds – būtībā jā, šeit ir viss, kas ir nepieciešams normālam treniņu procesam. Protams, var jau vēlēties nez ko, bet viss ir labi. Ļoti labs treneru kolektīvs, ar visiem gan es nesaskaros bieži, tomēr, mani ļoti apmierina. Stulbi skan, bet mūsu laikā ģērbtuve bija šī kabineta lielumā, kur nu vēl trenažieru un vingrošanas zāle – es dzirdēju, ka drīz pabeigs Jelgavā olimpisko centru ar stadionu!?

Jā un sporta skolai noteikti būs atvēlēts laiks un iespēja tur nodarboties.

Ronalds – ja atceras kur un kādos apstākļos esam trenējušies un ko esam izmantojuši trenažieru vietā 55.vidusskolā! Nē, apstākļi šeit ir tādi, kādiem jābūt, savādāk nemaz nedrīkst būt, ja reiz tā ir sporta skola un uzstāda par mērķi audzināt augsta līmeņa sportistus.

Juris – par atmosfēru, piemēram, šodien treniņā vārtos pie lielajiem stāvēja Lolita (Lolita Andriševska)  treniņa vadīšanā piedalījās trīs treneri es, Ronalds un Miks (Miks Golubovičs) un turpat blakus ieinteresēti nodarbības gaitu novēroja Eva (Eva Dinzberga), saki vai tas neliecina par labu atmosfēru treneru kolektīvā!

Ronalds – nav nekādu problēmu uz nodarbību pie lielajiem paņemt jaunāka gadagājuma audzēkņus, vai nosūtīt „pastažēties” pie jaunākiem, kādu no vecāko gadu grupas, tā kā savstarpēja sapratne kolektīvā ir brīnišķīga!

Nu man tāds provokatīvs jautājums, bet vai Jūs paši esat bijuši ideāli audzēkņi?

Ronalds – nu kurš tad ir bijis ideāls, pat Irbe (Artūrs Irbe) nav bijis ideāls!

Labi, bet, kas tad ir tie iemesli , kādēļ es sasniedzu to, ko sasniedzu un daudziem tas nav izdevies? Un nav svarīgi, ka tas nav Stenlija kauss vai Olimpiskā medaļa, jo ja Jūs atskatīsities, tad noteikti redzēsiet daudz censoņu, kas palika Jums aiz muguras. Es esmu patiešām daudz reiz dzirdējis, īpaši kad trenēju kopā ar Vladimiru Bistrovu Zemgales pieaugušo komandu, ka karjeras izaugsmē ļoti liela loma ir gadījumam un veiksmei! Tevi ieraudzīja, tu iemeti utt..

Juris – jā tā tas ir, bet, šis faktors sāk darboties tikai tad, kad esi nokļuvis elitē, bet elitē gan neviens nenokļūst gadījuma rakstura dēļ. Tevi ieraudzīja un tev bija iespēja iemesti, ja biji PSRS izlasē vai Dinamo, bet tur bija jāiekļūst un neatceros , lai kāds jelkad būt nejauši iekļuvis izlasē! Tā piemēram Irbe „nokļuva” Dinamo vārtos, jo Samoilovs (Vitālijs Samoilovs) bija apslimis. Bet par Irbes darba mīlestību var spriest kā viņš trenējas pat tagad savos četrdesmit, ne visi jaunie var tikt līdzi – piebilst Ronalds.

Ronalds – nekad neesmu sevi uzskatījis par talantu, varbūt tas arī palīdzēja ar lielāku atdevi strādāt treniņos un būt savāktākam spēlēs – domāju, ka treneriem neesmu radījis daudz galvassāpju (smejās).

Juris – raksturs un neatlaidība laikam ir tas, kas ir palīdzējis! Reāli arī tad nevarēju iedomāties, ko darīšu ja mani „atāķēs”! Un atbirums bija liels, īpaši pēc Kandavas (Dinamo iemīļotā vasaras treniņu nometņu vieta).

Bet, kas bija motivācija darīt šo smago treniņu darbu?

Juris – pelēkā apkārtne, jo mums bija iespēja izbraukt uz ārzemēm, visu laiku ceļojām pa savienību, bija ļoti draudzīgs kolektīvs. Mēs vēl tagad visi, kas toreiz trenējāmies esam lieli draugi. Atbrīvojums no eksāmeniem – ar smiekliem piebilst Ronalds!

Ronalds – galvenais, ka treniņi likās interesantāki nekā viss cits, sportistus ļoti cienīja un dēļ panākumiem sportā biji gatavs arī pastrādāt.

Bet vai tagad viņus neciena?

Ronalds – ciena, bet tagad vairāk grib ātrus panākumus, ne visiem pietiek pacietības!

Tagad esot par treneriem, kā Jūs iedomājaties savu ideālo audzēkni, kura ir noteicošā viņa īpašība?

Vienbalsīgi – raksturs un paklausība, un ja ir arī patiesa interese, tad panākumi neizpaliek.

Juris – raksturs tādā ziņā, ka spējīgs neatlaidīgi virzīties uz savu mērķi.

Ronalds – bet kurš tad treneris negrib paklausīgus un izpildīgus audzēkņus!

Juris – mūsdienās bez stingra rakstura nekur, jo nepārtraukti notiek cīņa par „vietu zem saules” un sports nav izņēmums.

Par raksturu runājot, man ļoti patika tas piemērs kā Tu uzsāki sportot!

Juris – jā, atnācu vēlāk nekā citi, nemācēju lāgā slidot un pateicu, ka stāvēšu vārtos, bet par cik nebija slidu, sākumā stāvēju vārtos kājās uzvilcis kerzovikus (padomju armijas zābaki)!

Jūs abi esat trenējušies un spēlējuši ar daudziem izciliem hokejistiem, vai varat nosaukt viņiem kopējas iezīmes?

Ronalds – nu nezinu, visi ir visai dažādi, kā, piemēram, Sandi (Sandis Ozoliņš) salīdzināt ar Irbi! Nevarētu teikt, ka Sandis būtu ļoti čakls. Līdz 16 gadiem neko īpašu nerādīja, bet tad pēkšņi viena gada laikā izstiepās un vispārīgi palika arī fiziski stiprāks, nu jā, tur laikam kaut kāds talants slēpās.

Bet līdz tam nemācēja slidot vai?

Ronalds – nē, protams, slidot mācēja, tad vispār tādu, kas nemāk slidot nebija!

Tu gribi teikt, ka tagad ir tādi, kas trenējas hokejā un neprot slidot?

Ronalds – slidot jau var prast dažādi, bet hokejam  ir nepieciešama perfekta slidošana un galvenais - spēja izdarīt negaidītus manevrus uz slidām. Nu, ko tu teiksi par tādu, kas mēģinot izsekot ripas gaitai nūju vairāk izmanto līdzsvara noturēšanai, nevis pašai spēlei.

Bet ripas pārvaldīšana vai, tā saucamā roku tehnika?

Ronalds – nu, tur bija zināmas atšķirības, citi jaunībā bija vairāk darba ieguldījuši citi mazāk.

Juris – tur arī ir zināmām dotībām jābūt, kā, piemēram Tomsam (Jānis Tomanis).

Ronalds – jā, bet viņš to ripu pie sevis sētā dzanāja no rīta līdz vakaram. Es, piemēram, aizbraucu pie viņa uz mājām, redzēju kā viņš ņem tās plastmasas ripas un tirina, kamēr neapnīk, bet neapnika viņam ilgi!

Savā laikā strādājot ar Bistrovu mums treneru istabā viņš pielika savas jaunības Rīgas Dinamo komandas kopbildi uz slavenajām Kandavas kāpnītēm, un man uzreiz iemetās acīs fakts, ka visiem tur redzamajiem bija izteikti attīstīti apakšdelmi, vai tos arī speciāli trenēja?

Ronalds – nezinu vai speciāli trenēja apakšdelmus, bet ilgāk pastrādājot ar ripiņu uz asfalta apakšdelmi riktīgi piedzenas!

Sanāk, ka atkal un atkal atgriežamies pie bāzes, kura ir jāieliek jau bērnībā, jo ja nebūs bāzes arī taktikai ir maza nozīme?

Ronalds – piemēram, mūsu 92. gadi, hokejā nav, ka tu saņem ripu un pa taisno ieslido vārtos. Saņemot ripu tev ir jāapslido šķēršļi, mums problēmas rada nekustīgi šķēršļi, bet par to varbūt citreiz, pašreiz nav noskaņojuma.

Cerams, ka tādi nav visi?

Ronalds – protams nē, protams, ir arī spējīgi, bet darba līdz meistarībai ir daudz vairāk nekā viņi paši un viņu vecāki ir iedomājušies.

Vai mēs varētu parunāt par šo tēmu konkrētāk citreiz?

Ronalds – jā, bet citreiz.

Nu atklāti runājot, es neesmu piepildījis savas ambīcijas pēc uzvarām sportā un vēlētos tās piepildīt caur mūsu audzēkņiem, bet kā ir ar Jūsu ambīcijām?

Sinhroni – protams ambīcijas ir!!

Bet skatoties uz audzēkņiem, ir cerības?

Ronalds – melotu ja teiktu:  jā visi ļoti perspektīvi, tomēr ir tādi, kas ar laiku varētu dot mums iemeslu būt lepniem.

Juris – tas ir sakot par visiem skolas audzēkņiem, nevis tikai vienu komandu, jāatzīst, ka treneri, kas strādājuši pirms mums ir ieguldījuši lielu darbu un to nevar nenovērtēt. Un atmosfēra, kāda tagad valda skolas kolektīvā noteikti dos savus pozitīvos augļus.

Labi paldies par sarunu un cerams, ka tādas sarunas priekš mūsu mājas lapas kļūs par tradīciju!